“Es esmu šokā par to, ko dzirdēju autobusā” – sociālajos tīklos rezonansi radījis meitenes piedzīvotais Latvijā

Ar stāstu, kas liks aizdomāties ikvienam dalījusies kāda portāla `Facebook` lietotāja:

Sieviete raksta:

Šodien braucot autobusā dzirdu sarunu, jauniešu starpā (~13-15g) Meitenei zvana telefons, paskatās kas zvana un saka:`Nu b*e, atkal tā mutere zvanās` Uz ko viena no draudzenēm atbild `Tač izslēdz ārā, pirmdien atzvanīsi` Viss bariņš pasmejās, laikam baigi smieklīgi bija. (Meitene tā arī dara, izslēdz telefonu) Bet man kaut kā `iekšā` viss `uzvārījās` Kā?! Kā, var būt tik vienaldzīga attieksme pret mammu, kā var tik ļoti necienīt savu mammu?!

Es nezinu kādam naidam vai dusmai ir jābūt pret mammu, lai varētu atļauties tieši tā? Un teksts `Pirmdien atzvanīsi` paga, ko?

Šīs naktis Tava mamma negulēs, iespējams histēriski raudās, jo nezinās kur Tu esi, vai viss ir kārtībā un ar ko Tu esi, bet Tev viss ir tik vienkārši, jo PIRMDIEN, taču, `atzvanīsi` Es neuzdrīkstējos kaut ko iebilst vai komentēt skaļi, jo ne jau es būšu tā, kura tagad kaut ko mainīs vai mācīs kā dzīvot. Sarunas turpinājās par to, kur tad šodien varētu `patusēt` (rakstu kā dzirdēju) Bet vai tad, ja šis būtu bijis pēdējais zvans no mammas, Tu varētu pēc tam dzīvot ar tīru sirdsapziņu? Vai tiešām? Un ko Tu darīsi tad, kad būs jau par vēlu? Vai tiešām ir tik grūti ziedot minūti, lai aprunātos ar mammu? Man bija ļoti daudz jautājumu, ko gribēju pajautāt meitenei..
Var jau būt, ka tā bija tikai tāda `izrādīšanās` draugu priekšā, jo vajag taču parādīt cik gan es `Liela` esmu. Nākošajā pieturā es izkāpu ārā, un nevarēju par to nedomāt.

Lasi arī: No 24. aprīļa maršruta Rīga–Ventspils vairāki autobusi veiks apstāšanos pieturvietā Sknābe

Un kad pēdējo reizi Tu mammai pateici `Es Tevi mīlu?` Kad pēdejo reizi samīļoji un sabučoji savu mammu un tēti? Ar savu `postu` es negribu pasauli mainīt, bet varbūt viens no simts aizdomāsies. Un varbūt šovakar vairākas mammas / tēti tiks sabučoti un samīļoti vairāk nekā citas dienas, jo mums katram ir tikai viena mamma un viens tētis.

Paldies mammu Liene Rancāne ka jau bērnībā man pastāstiji cik tas ir slikti – necelt tad, kad zvana. (neuzdrošinos nepacelt!) Mēs esam vecāku un vecāki ir mūsu – lielākais dārgums. Lai Jums visiem jauks un mierīgs vakars. *Ja nu šo ziņu lasa meitene no autobusa, tad es ceru, ka Tava sirdsapziņa ierunāsies.

Lūgums padalīties ar šo ziņu, lai pēc iespējas vairāk jauniešu izlasītu šo ziņu!

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

COMMENTS

  • <cite class="fn">memegod233</cite>

    Kaut kā neticās ka 13-15 veca meitene ”izslēgtu” telefonu tikai tapēc ka kāds zvana, kad visi tajā vecumā 24 stundas dienā pavada skatoties telefonā, sociālajos tīklos utt. Tā kā nevaig rakstīt ktkādus bullshit stāstus lai taisītu drāmu.

  • <cite class="fn">Es</cite>

    Es, nenoliegšu lapas patiesumu, bet varu pateikt vienu kad ne tikai bērni ir vainīgi pie šādas attieksmes, varu droši teikt kad vecāki arī paši ir vainīgi atgrūžot savus bērnus, es pati personīgi esmu piedzīvojusi atgrūdienu no mātes. Kad aizbraucot ciemos atrodoties 200 m no vecāku mājas vienkārši nevarēju pārkāpt pāri telefona sarunai ko man mamma pateica lai ciemos nebraucot. Gabals ptāls bet aizbraucu un paliku ar 200 m atstatumu no vecāku mājas jo nevarēju pārkāpt pāri tam kad man vienkārši aizliedza. Tad jāsaka tā ne tikai vaina jauniešos vai bērnos bet ir vecākos arī, protams visus salīdzināt mēs vienādi nevaram katrs mēs esam savādāks.

Pievienot komentāru