Feldmans: Budžetu nepieciešams aktīvi plānot, nevis pasīvi noskatīties

Jau pagātnē palikusi 2019. gada budžeta pieņemšana, kas bija samērā tehnisks jautājums. To sagatavoja iepriekšējā valdība, kuru veidojošās partijas vēlēšanās piedzīvoja smagu sakāvi, no kuras daža laba droši vien nekad neatgūsies.

Tomēr 2020. gada budžetu mālus ir iespējams mīcīt bez ierobežojumiem. Protams, visās lietās jābūt saprātīgiem, jābalstās zinātniskās atziņās un faktos.

Fakts ir tāds, ka strauji pieaug ekonomikas recesijas draudi. Ir novērojams, ka Latvijas ekonomika stagnē, un pat Finanšu ministrijai ir nācies samazināt 2020. gada iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma prognozi līdz 2,8% , kas, manuprāt, īpaši globālo notikumu kontekstā, arvien varētu būt samērā optimistiska. Sagaidāms, ka Latvijā izaugsme samazināsies no gandrīz 5% pērn līdz 2,0–2,5% šogad. Tāpat 2020. gadā noslēdzas aktuālais Eiropas Savienības (ES) fondu plānošanas periods. Nākamajā periodā ES fondu pieejamība (arī Brexit kontekstā) var būtiski samazināties , nemaz nerunājot par fondu “sausuma periodu” pašā 2020. gadā, kad lielākā daļa projektu jau būs noslēgušies, bet jaunie vēl nebūs sākti.

Vienlaikus ir arī labās ziņas. Pamatojoties uz IKP pieauguma prognozēm, pat neko nedarot, nākamā gada Latvijas kopbudžets pieaugs par 500 miljoniem eiro līdz rekordlielam līmenim, pārsniedzot 10 miljardus eiro . Jāatgādina, ka arī 2019. gada budžets ir rekordliels, tā izdevumiem pieņemšanas brīdī esot par 430 miljoniem lielākiem, nekā 2018. gada budžetā . Tas nozīmē, ka 2019. un 2020. gada budžeti, par kuriem lēma vai lems jaunais Saeimas sasaukums, ir pieauguši gandrīz par miljardu eiro.

Vēl laba ziņa: 28. augustā pārdotas iekšējā aizņēmuma obligācijas 30 miljonu eiro apmērā ar negatīvu fiksētā ienākuma likmi. Pieprasījums pēc šīm obligācijām pārsniedza piedāvājumu vairākkārt . Tas nozīmē, ka, labi gribot, šobrīd ir iespējams veikt valsts parāda vadības pasākumus, potenciāli ietaupot procentu maksājumus nākotnē.

Bet neskatoties uz budžeta straujo pieaugumu absolūtos skaitļos, par budžeta veidošanu atbildīgie atkārto vienu un to pašu mantru – naudas nav.

Kopā ar kolēģiem no jaunajiem konservatīvajiem vasaru veltījām dažādās tikšanās, lai celtu koalīcijas sapratni par makroekonomiskajiem procesiem. Arī tagad, piedaloties t.s. budžeta sarunās, ir skaidrs, ka nauda ir, bet pastāv kādi man nezināmi iemesli, lai to nenovirzītu visu iedzīvotāju vajadzībām, piemēram, neapliekamā minimuma celšanai.

Viena no sāpīgākajām lietām ir Rīgas Satiksmes saistību ietekme uz valsts budžetu 72 miljonu eiro apmērā . Par to, ka šī ietekme visticamāk būs, finanšu ministram un arī citiem valdības locekļiem bija zināms jau pirms vairākiem mēnešiem.

Manuprāt, ir pilnīgi nepieļaujami, ka par korupcijas saēstās Rīgas Satiksmes un vispār Rīgas domes dzīrēm maksā skolotāji, veselības sistēmas darbinieki, policisti vai vēl sliktāk – visi iedzīvotāji, nesaņemot nekādu neapliekamā minimuma palielinājumu!

Jaunie konservatīvie un arī citi koalīcijas partneri piedāvā risinājumus, kā šo problēmu risināt ar likumdošanas palīdzību, pārceļot šo slogu atpakaļ uz Rīgas budžetu. Atpakaļ saņemam tikai atrunas, ka neko nevar izdarīt. Kāpēc gan, piemēram, sliktākajā gadījumā, nevar mainīt Rīgas pilsētā iekasētā iedzīvotāju ienākuma nodokļa sadales proporciju par labu valstij, aptuveni kompensējot ietekmi valsts budžetā?

Brīžiem rodas aizdomas, ka situācija ar samazināto budžeta fiskālo telpu Rīgas Satiksmes dēļ, ir apzināts mēģinājums kavēt visu citu koalīcijas partiju solījumu izpildi 2020. gada budžetā.

Koalīcijas partneri, vēloties straujas pārmaiņas un iedzīvotāju labklājību, piedāvā arī citus risinājumus fiskālās telpas palielināšanai.

Piemēram, Latvijā ir reģistrēti aptuveni 8600 azartspēļu automāti , par katru iekasējot 4164 eiro gadā . Šī nodokļa apmērs nav mainīts jau divus gadus. Ņemot vērā nozares milzīgo peļņu un pretestību azartspēļu zāļu slēgšanai no vairākām koalīcijas partijām, būtu tikai saprātīgi celt nodokli spēļu automātiem, piemēram, līdz 6000 eiro par vienību. Tā papildus iekasētu 15 miljonus eiro, ko var novirzīt, piemēram, veselības darbinieku algām. Finanšu ministrs asi iestājas pret šo ierosinājumu, sakot, ka samazināsies spēļu automātu skaits. Manuprāt, tas taču ir ļoti labi!

Vēl izskan ierosinājums likt pašām finanšu institūcijām, kuru nozare 2018. gadā nopelnīja gandrīz 300 miljonus eiro , maksāt budžetā paredzētos 10 miljonus eiro par nepieciešamo t.s. Moneyval pasākumu ieviešanu. Skaidrs, ka būs mēģinājums pārlikt šo slogu uz finanšu institūciju klientu pleciem. Bet tas tomēr ir labāk, nekā likt par šiem pasākumiem maksāt tiešā veidā no valsts budžeta, un izdara vismaz kaut kādu spiedienu uz finanšu institūciju peļņu.

Vērojams, ka lieli ārvalstu sociālie tīkli no tirgus izspiež tradicionālos medijus, tāpēc viņiem nepieciešams papildus finansējums. Kā būtu, ja šo finansējumu, piemēram, 5 miljonu eiro apmērā iekasētu no interneta milžiem?

Šobrīd ir labs brīdis, kad Latvijas valstij vajadzētu emitēt maksimāli gara termiņa obligācijas par vairākiem miljardiem, lai nodrošinātu likviditātes rezervi nākotnei, arī refinansējot lētāk esošos aizņēmumus, ja vien noteikumi to atļauj.

Bet kā tad ar iepriekšējās valdības dārgajām dāvanām pašvaldībām? Kā ar dividendēm no Latvijas Bankas un citām valsts kapitālsabiedrībām? Dārgas dāvanas var paņemt atpakaļ, un valsts budžetā ieskaitāmo dividenžu proporciju var palielināt.

Varētu turpināt “vingrot” un saukt iespējamos līdzekļu avotus vēl un vēl. Atklāti paliek jautājumi – vai atbildīgie par budžeta veidošanu beidzot sāks strādāt, nevis sabotēt pārmaiņu politiku? Vai vispār ir vēlme īstenot pārmaiņu politiku ar budžeta palīdzību? Vai arī pie vainas ir politiskā greizsirdība?

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru