Kad piedzima mūsu meitiņa, viņš teica, ka ar `TĀDĀM` dzīvot negrasās!

Tā ir sāpīga tēma, bet es nolēmu izstāstīt…

Mans bērns piedzima laikā. Meitiņa. 3300 grami, 50 cm., 4. 51 no rīta. Un viņa būtu normāls un vesels bērns, ja vesela rinda nelabvēlīgu apstākļu.

Teikšu īsi: dzemdības bija ļoti smagas, mūsu apgabala dzemdību nama personāls netika ar to galā. Dzemdes kakls nevērās vaļā, stimulācija nepalīdzēja, un es dzemdēju ar 5 pirkstu atvērumu.

Mani visu sagraizīja… bet… bija par vēlu… Bērns piedzima ar ļoti lielu hipoksiju. Kā rezultātā – hidrocefālija, pneimonija, un bērnu smadzeņu paralīze…

Šāda drausmīga diagnoze izskanēja kā nāves spriedums. Vispirms bija reanimācija. Mans bērns gulēja zem mākslīgas elpināšanas aparāta un tikai nedaudz kustināja rociņas. Es raudāju. Bet ārsti teica: atsakies… kam tev tas viss ir vajadzīgs… viņa būs kā dārzenis… tu vēl varēsi dzemdēt.

Kad par to uzzināja mans vīrs, viņš ilgi klusēja un skatījās vienā punktā, tad pateica: “Ārstiem ir taisnība. Mums labāk atteikties no viņas”. Viņš paņēma mani aiz rokas, un atviegloti uzelpoja, it kā no viņa pleciem nokrita smaguma nasta. Viņš domāja, ka es atbalstu viņa viedokli. Taču es klusēju tikai tāpēc, ka aiz sāpēm sirdī nevarēju izdvest nevienu vārdu. Uzzinot par to, ka es meitu atstāt negrasos, vīrs atzinās, ka tā dzīvot nevarēs.

Ar tādu viedokli arī šķīrāmies. Jā, es paņēmu bērnu viena. Dzīvot pat pašai man nebija no kādiem līdzekļiem, bet ar slimu bērnu, tas vispār izskatījās neiespējami. Meitu nosaucu par Viktoriju, katru dienu runājos ar viņu, un man likās, ka viņa mani saprot, jo mirkšķināja actiņas. Tas bija viss, ko viņa prata. Es skrēju pie ārstiem, taču bezmaksas medicīna bija gandrīz bezspēcīga. Vienā momentā man nolaidās rokas…

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru