Ļenas tant, cik daudz naudiņas vajag, lai izārstētu mammu?

Vaņa ir kaimiņu puišelītis, kura dzīvē ir gan asaras, gan mīlestība. Viņa vecāki bija parasti darbarūķi. Tēvs strādāja par sargu, mamma – par auklīti bērnudārzā.

Vai nu jāsaka, ka rocība ģimenei bija visai šaura. Ja ledusskapī vienmēr bija ēdiens, tad labam apģērbam vai izbraukumam uz to pašu Turciju naudas nepietika. Kad Ivanam palika septiņi gadi, viņam uzradās māsiņa.

Mēs ar vīru dzīvojām blakus mājā. Mūsu dēli jau bija izauguši un dzīvoja atsevišķi, taču neaizmirsa mūs un bieži apciemoja. Veda mazbērnus pie mums pa brīvdienām.

Sākumā bija grūti pierast, ka māja tik tukša, taču palēnām pieradām. Ko darīsi?

Bērni izauguši un paši tiesīgi lemt savu likteni. Tā kā Ivana ģimene dzīvoja tepat kaimiņos, viņu dzīve bija mūsu redzeslokā. Vaņa mums uzreiz iepatikās.

Puika bija pamaza auguma, vājš un šķita nevesels. Taču raugoties viņa acīs, es sapratu, ka šajā bērnā slēpjas milzīgs potenciāls un dzelžains gribasspēks. Tikāmies ar viņu katru dienu. Zēns bija labsirdīgs un sabiedrisks. Reizēm, kad redzu, ka puika ar milzīgu somu uz vājajiem pleciņiem soļo mājās no skolas, uzrunāju viņu:

-Nu Vaņa, kā iet pa skolu?

Viņš vienmēr apstājas un labprāt pastāsta par savām skolas problēmām, bet tad pēkšņi apraujas un saka: „Ai, man taču daudz darba. Skriešu…”

Bet darāmā puikam tiešām bija daudz. Tolaik Ivana tēvs bija pasācis dzert. Par to viņu drīz vien izmeta no darba. Māte atstājusi auklītes darbu, iekārtojās darbā virtuvē, lai būtu tuvāk produktiem. Puika viens pats saimniekoja pa māju.

Saimnieks viņš bija patiešām lielisks. Raugos, viņš gan pagalmā kārtību ieved, gan krāsni iekurina, gan māsiņai pakaļ uz bērnudārzu aiziet. Pats pagatavo paēst un ģimeni pabaro. Skatos un priecājos – labs cilvēks aug!

Vaņas tēvs palaidās galīgi – dzēra vai katru dienu. Reizēm pat roku pret sievu pacēla. Dažus gadus viņa mēģināja cīnīties, bet tad arī pati sāka dzert. Vaņa mācījās sestajā klasē, kad tēvs nomira. Mēs ar vīru bērnus žēlojām, aicinājām pie sevis, kārtīgi pabarojām.

Reizēm devu puikam naudiņu, viņš atteicās: Nē, Ļenas tant, es neņemšu, neesmu nopelnījis.

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru