Sievietes stāsts. Parasta māsiņa man deva spēku dzemdēt, kad ārsti jau bija nolaiduši rokas

Spilgta gaisma, vecmāšu un ārsta sejas bez emocijām. Ritēja 23 dzemdību stunda, kad mani, pilnīgi spēkus zaudējušu, beidzot uzlika uz dzemdību galda.

– Spied kontrakciju brīdī! – kāds kliedza.

Un es sāku spiest.

– Nav pareizi, spied uz leju! – ārsts mazliet rupji iebļāvās.

Es atkal spiežu, sajūtot, kā visu manu iegurni lauž, burtiski plēšot to gabalos. Man acīs kļūst tumšs.

Es spiedu, šķiet, jau divdesmit minūtes. Un pēc ārstu sejām bija noprotams – mēs vispār nevirzāmies uz priekšu.

Mani pārņēma dzēlīgas bailes, nevis par sevi, bet par dēliņu. Viņš bija iestrēdzis kaut kur mana iegurņa kaulos, un es, neprasmīga māte, nekādi nespēju viņu izspiest ārā.

Lasi arī: Viņa piedzima divreiz: stāsts par brīnumbērnu ar 2 dzimšanas dienām

Drīz slimnīcas dzemdību blokā uzradās vēl vairāki cilvēki, tostarp bērnu  reanimatologs. Ārsti savā starpā sačukstējās, un es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, un ka varētu notikt vissliktākais, ja es nekavējoties nesaņemšu sevi rokās.

Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru